Kas ir labāk? Skatīties uz dzīvi no pozitīvās puses vai reālās līdz ar to (vismaz latvijā) negatīvās puses? Iedomājies situāciju, kad kaut kas jāizdara, piemēram jāizrok bedre. Negatīvists visu laiku domās: "Stulbā bedre, kam vispār vajag to, tik daudz vēl jārok, mazliet jāatpūšas", savukārt pozitīvists domās: "Paskat, cik maz vairs palicis. Nemaz jau tik liela tā bedre nav, mazliet pastrādāšu un, kad būs izdarīts, tad atpūtīšos." Kā jūs domājat, kurš ātrāk izraks bedri un galvenais, kurš pēc tam jutīsies labāk?
Reiz es biju mazs un mācījos pamatskolā. Man bija sliktas atzīmes. Visi lamājās par to, sodīja, utt. Teica, ka es jau to daru(mācos) sevis dēļ, nevis kāda cita. Reiz es tiku pie vienas grāmatas. Īsti neatceros nosaukmu, bet laikam bija tāds - "Mācīsimies ar prieku." Es izlasīju grāmatu un nolēmu pamēģināt "mācīties ar prieku" un tas nostrādāja. Diezgan īsā laika periodā man sāka uzlaboties atzīmes no četriniekiem un pieciniekiem uz septītiniekiem. Es domāju, ja būtu gribējis, tad varētu arī labāk, bet es vairs neatceros vai es gribēju. Gadi gāja un to filozofiju aizmirsu. Savukārt nesen es noskatījos filmu The secret , kas man to atgadināja. Daudziem šķita, ka tas ir kārtējais depresijas radītais raksts, bet tā nebija. Raksts bija ar savu domu. Bet ne par to es gribēju rakstīt. Es gribēju rakstīt par to, ka ar negatīvismu parasti tālu netiek.
Es atbalstu filmā izteikto teoriju, ka visums darbojas kā pievilkšanās spēks, jeb, ja tu domā negatīvas domas, tad arī saņem negatīvas atbildes, ja domā pozitīvas, attiecīgi saņem pozitīvas atbildes. Es nesaprotu, kur cilvēki izrāvuši to, ka pretpoli pievelkas? Tāpēc, ka magnēti pievelkas savā starpā? Tāpēc, ka dažās filmās sliktais vecis, labo meitenīti savaldzina? Tas ir vienkārši lielisks sižets un viss. Es gribētu redzēt kā lauva varētu sadzīvot kopā ar trusi vai arī kā ērglis varētu dot pajumti pelei, kas uztur kārtībā viņa ligzdu. Tāda veida simbioze, manupāt ir iespējama milijons pret vienu gadījumos, kuru dēļ tad visi domā, ka pretpoli pievelkas.
"The positive thinkers I encounter always succeed in the end. (Quite often not in the way that they thought they would).
The negative thinkers go broke."
Es saprotu, ka ikdienā ir grūti būt visu laiku pozitīvam, optimistiskam, smaidošam, utt. Es saprotu, ka ir vajadzīgi brīži, kad asaras spiežās uz āru, dusmas nāk pa ausīm ārā vai arī tu sēdi noskumis kā suns piesiets pie koka, lietus laikā, bet nevajag ļaut tam visam sagraut savu iekšējo pārliecību un optimismu. Bet ja tu visu laiku esi negatīvs, pesimistisks, visu laiku domā par problēmām, tad kāda jēga tam visam? Ja nu vienīgi kādam tas sagādā baudu, sūdzēties un žēloties par visu.
Pirms pāris dienām draudzene paprasīja: "Domā veciem cilvēkiem patīk būt veciem?" Es atbildēju: "Ja viņi nodzīvojuši savu dzīvi tā, kā ir vēlējušies, tad jā!"
Un nobeigumā citāts no filmas - "You are the only one that creates your reality".
Comments
comments powered by Disqus