Sports un psiholoģija

Tikko radās man tāda interesanta doma. Par ko domā mūsu hokejisti kāpjot uz ledus? Viņi noteikti domā par to kā jāuzvar - pozitīvā gadījumā - savukārrt negatīvā gadījumā: "Nevajag zaudēt .. nevajag zaudēt". Nezinu no kurienes tā, bet man ir radusies sajūta, ka sportisti to visu dara kaut kā nepareizi. Visi ir redzējuši filmas, kur sportists uznāk/uzslido uz sava laukuma, ar tādu iedvesmas pilnu skatienu uz plašumu, kas paveras, kas savukārt rada skatītītājos tādu kā ilūziju, ka tā ir personāža lielā mīlestība, mīlestība pret spēli, spēja to izbaudīt. (man liekas, ka bija kaut kāda filma par jauniešiem - hokejistiem, kur tieši kaut kas līdzīgs bija). Tad nu lūk .. sajūta. Sajūta ir tāda, ka lielākā daļa sportistu neizbauda spēli, kas arī ir pie vainas tam, ka mēs netiekam diezko tālāk tajā visā. No vienas puses var jau saprast to, ka viņiem jādomā ko visa valsts teiks, ja viņi zaudēs, utt, bet, ja viņus tas uztrauc, tad viņi nekad nevinēs.

Daži citāti:

1. No filmas The Secret: "Zinātnieki veica eksperimentu, kurā olimpiskos sportistus palūdza domās veikt tās distances, kuras viņi parasti veic reāli dzīvē. Visinteresantākais, ka zinātnieki konstatēja faktu, ka tad, kad sportisti iztēlojās, ka viņi skrien, viņu smadzenes reaģēja absolūti tāpat un sūtīja muskuļiem tieši tādus pašus impulsus, kā reāli skrienot. Tas nozīmē, ka mūsu smadzenēm nav starpības starp to, ko mēs iztēlojamies un iedomājamies, vai redzam īstenībā."

2. Īsti neatceros kā bija pareizi, bet kaut kad ļoti sen lasīju grāmatu par mācīšanos ar prieku, tur bija rakstīts apmēram tā: "Divas basketbola komandas, abas nedēļu vai divas gāja uz treniņiem, viena visu nedēļu aktīvi meta grozā sodas metienu, otra savukārt aktīvu treniņu vietā apsēdās laukuma vidū un iedomājās, ka met bumbu grozā, un beigās, ja pareizi atceros, kad abas sacentās soda metienos, tad tai otrajai bija tikai par kaut kādiem 80% vai 90% sliktāks rezultāts"

3. Atradu tādu kā aprakstu par to, kas notiek mūsu smadzenēs, kad mēs mēģinam kaut ko saskatīt un tur ir rakstīts par to, ka mēs koncentrējoties uz vienu lietu, citas lietas nemaz neredzam. Tur ir arī mazs testiņš.

Ko es ar to visu gribu teikt? Man liekas, ka mūsu hokejisti koncentrējas uz neīstajām lietām, viņi iespējams koncentrējas uz uzvaru, bet ne uz to kā iedabūt ripuli vārtos vai arī gluži otrādāk, uz to, lai nezaudētu, nevis uz to kā dabūt to ripuli iekšā vārtos. Es, protams, piekrītu, ka mērķim vajadzētu būt uzvarai, bet kā vienmēr saka: "Uzvarēt nav galvenais", tāpēc uzvaru vajag paturēt prātā, bet domāt gan par to kā trāpīt vārtos. Katrs pats var mēģināt veikt eksperimentu. Ja tev ir atkritumu kaste bez vāka(vai ar noņemamu vāku). Paņem kaut ko un mēģini trāpīt. Vēlāk paskaties uz atkritumu kasti, atceries, kur tā atrodas, aizver acis un iedomājies ceļu kas objektam jāveic, iedomājies to, kāds spēks jāpielieto, lai objekts veiktu konkrēto ceļu, atver acis un mēģini mest objektu. Man sanāca diezgan labi. :) Laikam jau visa lieta ir spējā koncentrēties uz uzdevumu - uz īsto uzdevumu.

p.s. Es negribētu redzēt tos visus komentārus par to, ka nav jau tik viegli un, ka viegli teikt .. tas tikai parāda cilvēka vēlmi necensties.