Tāpat

Sliktā garstāvokļa dēļ negribējās mācīties un tāpēc pielaboju mazliet dizanu, sapratu, ka Ernesta ieteiktais freeMind diezko negrib iet uz Vistas, bija slinkums tik vien kā pie properties uzlikt savietojamību un pārbaudīt vai iet/neiet un beigās noinstalēju vispār .. nu gan jau... Un vispār raksts būs par depresīvām pārdomām...

Es nesaprotu dažas lietas, par ko arī liecina domēns. Es piemēram nesaprotu kāpēc ir jādara tikai tāpēc ka tā ir jādara? Es te tā padzirdēju par likumiem, kas saistīti ar pieņemšanu darbā un augstāko izglītību. Es nesaprotu kāda nozīme kāda tev ir augstākā izglītība, galvenais ir prasmes, ne tā? Tas papīrs parāda zināšanu līmeni? Es teiktu, ka nē... Daudzi studenti tikai darbā sāk apgūt īstās prasmes. No ViA pirmā kursa es vispār pilnīgi neko neieguvu tādu, kas būtu nepieciešams pašreizējā profesijā. Un atceros, ka 3. kursā mācījās tādi, kas ir dzirdējuši, ka ir tāds php un mysql(tas tikai tāds piemērs, lai labāk vizualizētu situāciju), bet viņi ir runīgi, utt un dabū savus 4triniekus un beigās uz haļavu uztaisa bakalaura darbu... Bet vai viņi ir labi speciālisti? Kāpēc nedrīkst strādāt, ja tev ir prasmes, bet nav dokumenta? (Tās tādas dusmu izpausmes atsaucoties uz cilvēku, kurš gribēja man ieskaidrot, ka bez augstākās izglītības nevarēs darbu dabūt, ok tagad var, bet vēlāk nevarēs)

Bet turpinot tēmu par darīt-tikai-tāpēc-ka-jādara. Māte teica - cilvēkam jābūt daudzpusīgam .. ok, bet es varu atrast pats savas intreses. Kāpēc es nevaru iemācīties php,mysql,xhtml strādāt par programmētāju un brīvajā laikā parādīt citas savas daudzās izpausmes? Kāpēc man mācīties piem. statistiku vai augstāko matemātiku, ja es tos visus logoritmus/matricas/ej-tu-sazin-ka-tos-visus-tur-sauc sen esmu aizmirsis. Reālajā dzīvē tev nebūs katru dienu jāizmanto matricas un determinanti un ja vajadzēs tad meklēsi un skatīsies... Tāpat man nevajag iemācīties uber spss programmu, lai veidotu statistiku, cik bieži es savā kodā izmantoju ciklus un cik bieži definēju mainīgos, bez kuriem varētu arī iztikt. Man vispār liekas, ka visa izglītības sistēma ir mežā. Sākot jau ar vienkārši skolu. Bērniem vajadzētu iemācīt saprast, nevis kalt galvā "1+2=8, 2+7=3". Es saprotu, ka dzīvē noderēs bioloģija/anatomija, vēsture, utt, lai gan pašam tieši tie priekšmeti vidusskolā nepatika, bet es arī nesaprotu - kāpēc cilvēkam jāzin, ka saliekot tās krāsas acis ar tām, veidojas tās visos sīkumos, visādos tur dns līmeņos, utt .. nu priekškam tas? ok, ir interesanti uzzināt ka no tās un tās krāsas parasti veidojas tāda krāsa, bet man tiešām vairāk neinteresē vai tur tādas šunas vai šitādas. Un vairumam neinteresē, bet, ja kādam interesē, tad, lai tas kāds iet un interesējas sīkāk... Tāpat ar statistiku .. es saprotu kā izvilkt vidējo vērtibu no tādiem skaitļiem un šitādiem skaitļiem, bet kāpēc man jāzin kaut kādas uber nez kādas tur programmas, ja man vajadzētu to zināt es lasītu programmas "help", ja man būtu jāraksta pētījums, tad es meklētu informāciju kā to dara, nopirktu grāmatu, utt(es labprāt izlasītu kādu grāmatu par jaunākajām web tendecēm). Es piemēram papildus gribētu brīvaja laikā mācīties par video editēšanu/miksēšanu, vj-ingu, utt, bet mūsu ikdienā tam visam neatliek laika. Labi nobeigums tēmai (īsti nepabeidzu, bet uz domas uzvedināju) - Kāpēc man jāmācās statistika, kuru es dzīvē pielietošu reti nepielietošu, ja es tajā pašā laikā varētu iemācīties "flash", kurš dotu reālu labumu darbā? (Es to visu rakstu tāpēc, ka cilvēki man pārmet, kas es tā un šitā (Tā rakstot rosinās domas, kāpēc tad es piemēram nestudēju kaut kādā ritma institūtā, kas man vairāk saistītu par pašreizējo augstskolu?) )

Es atkal nesaprotu. Lembergs! Ok, viņš tur ir krāpies, devis kukuļus, utt, bet viņš ar to visu naudu ir pacēlis Ventspili līdz līmenim kādu tā nekad savādāk nebūtu sasniegusi (varbūt tas līmenis nemaz nav tāds kā es domāju, bet par Ventspili bieži negadās dzirdēt negatīvas lietas). Vai tad viņš kādu ir nogalinājis tā dēļ? Kas to zin, bet viņu neapsūdz ne par slepkavību, ne par spīdzināšanu un vispār ne par ko tādu, kas kādam būtu atnesis baigāko sliktumu. Varbūt es kļūdos!? Vēl es nesaprotu tos visus, kas iet uz bāriem/klubiem piedzeras, strīdas, kaujas un pēc tam runā: "Es biju tādā p..., laikam ar kaut ko sakāvos, bet īsti neatceros, katrā ziņa bija jautri...". Tas viss jau vidusskolā mani atbaidīja, tāpēc es arī negāju ar klasesbiedriem tusēt kopā. Varbūt tāpēc daudzi domā, ka es esmu pārāk nopietns un nemāku izklaidēties.. Man piem. saistās tādas lietas, kā aiziet uz kādu lielāku koncertu, iet slidot, braukt snowot, paākstīties uz rampas ar bmx. Un tāpat aizeju es kādreiz uz kādu klubu. Bet es nesaprotu to dzeršanu un pīpēšanu. Nu jā, jautrāk... Es nesaprotos ar daudziem, jo es nesaprotu tādas lietas, kas vairākumam šķiet standarts/normāli/tā tač visi dara/tā ir jautrāk... Jo visādas izklaides satuvina cilvēkus, bet kādas nu kuram izklaides... Nu lūk un tad nonākam pie galvenā - nauda... Es to visu darītu, brauktu snowot, nez-ko-tur vēl darītu - izklaidētos kopā, utt, bet ar naudu nekad nav bijis tā, ka katru otro nedēļas nogali varētu kaut kur aizbraukt(par braukšanu būs vēl ko teikt vēlāk) un kaut ko padarīt (un mēs zinam, ka piem. snows nemaksā tik pat maz kā ieeja klubā vai maza sadzeršana ar draugiem nopērkot krutku pie kaimiņu saša). Stulba sajūta, kad autobusā nakamajā solā meitene runā pa telefonu: "Šodien tusējam? ... Ai man tikai 20ls makā", kad pašam ir -8ls (tā nav domuzīme) kontā. Un kāds tad ir rezultāts? Cilvēki domā, ka es tāds savāds esmu - kaut kāds dīvains. Bet ko lai dara, ja es labāk sēžu mājās, nevis sadzeru kopā ar kaut ko, ko īsti pēc tam neatcerēšos?

Tātad par braukšanu. Ģimenē mums bija divas mašīnas. Viena "tjip" mana, bet bez skates un apdrošināšanas. Tiesības es nokārtoju jau 12 klases sākumā. Atceros, kā toreiz visu septmbri neko skolai nedarīju - mācījos noteikumus, jo gribēju braukt, jo man patika braukt. Tad es nokārtoju tiesības. Tad pagāja pusgads un vecāki(konkrēti - māte) tā arī neiedeva nevienu reizi mašīnu, lai kaut kur aizbrauktu. Un pats labākais bija tas, ka arī otru mašīnu nezināmu iemeslu dēļ neveda uz skati(un es to nevarēju darīt, jo bija pazaudēts numurs un vajadzēja viņu pašu uz vietas) un šoreiz nebija naudas problēmas, es visu vasaru biju ņēmies ap to mašīnu, tērējis savu sapelnīto naudu visādām eļām, jaunām bremzēm, visādu krāmu pieregulēšanai un saregulēšanai, tā mašīna būtu izgājusi skati, vajadzēja tikai nomaksāt sodu par pazaudēto numuru (to naudu, ko par to viņai iedeva, viņa mistiski kaut kam iztērēja un patēvs vairāk nedeva) un skates maksu (tas bija tāds sīkums, tāds kā piliens jūrā no tā visa, ko es tur ieliku). Es tur biju tik daudz visādus variantus izdomājis un kaut kādus 2gadus ņēmos un darījos visādi, lai tikai varētu dabūt to mašīnu uz ielas. Un pēc šitādiem dissapointmentiem cilvēki brīnās kāpēc es aizgāju no ģimenes... Visādas bezcerīgas cerības... Māte gribēja mani pasargāt no negadījumiem? Baidījās, ka es sasitīšu "tjip" labo mašīnu vai cietīšu pats veco sasitot. Man liekas, ka nav nekā briesmīgāka kā muļķīga cerība un/vai sapņu sagraušana (un runa jau vairs nav tikai par mašīnu) Sapņi ir tas kādēļ cilvēki vispār dzīvo, ja nav sapņu (ko mēs varētu nosaukt arī par mērķiem) vai sapņi ir ieslīguši bezcerībā, tad rodas visādas depresijas, bezcerības un bezjēdzīga rutīnas izdzīvošana.... . Es nesaprotu kā to var nesaprast.... Asaras spiežas acīs to visu rakstot, bet es gribu, lai cilvēki saprot kāpēc esmu tāds, kāds esmu, nevis domā tā un šitā un pārmet...

Un cilvēki prasa kāpēc nesaprot.net...

Pie tā visa topā dziesma: Justin Timberlake - Losing My Way